Pagājis mēnesis. Gaidīšanas, domu un bezmiega nakšu mēnesis. Timurs notverts, vāca pierādījumus un iztaujāja lieciniekus
Visas iepriekšējās daļas vari atrast m ūsu lapā, sadaļā “Dzīves stāsti”, bet iepriekšējo daļu lasi šeit: Timuru beidzot izdevās notvert, bet vai uz ilgu laiku un jautājums – vai viss mērāms naudā(13.daļa)
Ģimene gatavojās kāzām — līdz svinībām bija palikušas nedaudz vairāk par divām nedēļām. Taču gatavošanās prieku aptumšoja gaidāmā sēde. Visi baidījās: ja nu Timura advokāti atrod kādu spraugu likumā, ja nu viņu palaiž, ja nu viņš atkal sāk darīt to pašu ko pirms.
— Mamma, es baidos, ka viņu izlaidīs, — Patimata kādu vakaru atzinās, kad viņas sēdēja virtuvē.
— Neizlaidīs, meitiņ. — Aišata viņu apskāva. — Uz viņa sirdsapziņas ir pārāk daudz. Pat Salmans neizpestīs. Tie nav joki.
— Bet ja viņi atradīs kādu viltību?
— Tad mēs darīsim tālāk. — Māte runāja stingri. — Bet tu par to nedomā. Gatavojies kāzām. Drīz būs tavi svētki.
Patimata pamāja ar galvu, taču trauksme nepazuda. Beidzot pienāca sēdes diena. Sēžu zāle bija pilna. Bija ieradušies radinieki no abām pusēm, paziņas, kaimiņi. Patimata sēdēja blakus Magomedam, cieši saspiedusi viņa roku. Rašids ieņēma vietu aiz viņiem, gatavs jebkurā brīdī sniegt atbalstu. Ahmeds un Aišata sēdēja pirmajā rindā. Timuru ieveda. Viņš izskatījās savādāk, taču acīs joprojām dega tā pati dzirksts. Viņš pārlaida skatienu zālei, pakavējās pie Patimatas un saviebās smīnā. Patimata novērsās. Timura advokāts — dārgs, ideālā uzvalkā — sāka savu runu:
— Jūsu godība, mans aizstāvamais rīkojās spēcīgu jūtu ietekmē. Viņš mīlēja šo meiteni, bet viņa viņu noraidīja, pazemoja un aizskāra viņa pašcieņu. Tas nav noziegums, tā ir personīga drāma. Lūdzu to ņemt vērā.
Zālē sacēlās troksnis. Prokurore, sieviete ar bargu seju, iebilda:
— Mīlestība neattaisno izdarīto. Tie ir vairāki panti. Lūdzu neņemt vērā aizstāvības emocionālos argumentus.
Pēc tam izsauca Magomedu, Rašidu un draugus, kuri piedalījās slazdā. Kapteinis Zaurs iesniedza lietas materiālus, kameru ierakstus un ekspertu atzinumus. Aina veidojās Timuram nelabvēlīga. Tiesa devās apspriesties. Gaidīšana ilga divas stundas. Patimata gandrīz nerunāja, tikai pie sevis lūdzās. Magomeds turēja viņas roku. Rašids izgāja uzpīpēt un atgriezās drūms. Beidzot atgriezās. Visi piecēlās.
Timurs tika atzīts par vainīgu. Ņemot vērā iepriekšējos neatklātās epizodes — gadījumu Kislovodskā, kas uzpeldēja. 8 gadi…Timuru aizveda. Ejot garām Patimatai, viņš uz sekundi apstājās un veltīja naida pilnu skatienu:
— Tu vēl nožēlosi. Es atgriezīšos.
Magomeds aplika roku viņai ap pleciem.
— Neklausies. Viņš tev vairs neko neizdarīs.
Ārā spīdēja saule. Patimata iznāca uz lieveņa un ieelpoja svaigu gaisu. Pie viņas pienāca tuvinieki. Ahmeds apskāva meitu.
— Viss ir beidzies, meitiņ. Tagad var dzīvot mierīgi.
— Paldies, tēti. Paldies visiem. Bez jums es nebūtu tikusi galā.
Magomeds paņēma viņas roku.
— Kāzas pēc nedēļas. Esi gatava?
— Esmu gatava. Tagad — jā. Tagad es ne no kā nebaidos.
2. NODAĻA. KĀZAS
Nedēļa aizlidoja kā viena laimīga diena. Māja pildījās ar kņadu, cepumu smaržu un priecīgām balsīm. Tika šūta kleita, cepti nacionālie gardumi — čudu, hinkals, saldumi. Radinieki sabrauca no visas Dagestānas: no kalnu ciematiem, no kaimiņu pilsētām. Māja dūca kā bišu strops. Patimata pēdējā naktī pirms kāzām gandrīz negulēja. Viņa gulēja un skatījās uz mēness taciņu aiz loga, atceroties visu, kas bija noticis— satikšanos ar Magomedu, viņa atbalstu un mīlestību. Un lūk, tagad viņa kļūs par viņa sievu. No rīta ieradās draudzenes, palīdzēja ģērbties. Kleita — balta, gaisīga, izšūta ar pērlītēm — derēja perfekti. Patimata skatījās uz sevi spogulī un sevi neatpazina: no spoguļa uz viņu raudzījās laimīga, skaista līgava.
— Skaistule! — draudzenes noelšas. — Magomeds būs mēms!
Māte ienāca, ieraudzīja meitu un sāka izplūst emocijās.
— Mamma, nu ko tu? — Patimata viņu apskāva.
— Lai tev laime, meitiņ. Lai viss būtu labi. Lai vīrs mīlētu, bērni priecētu.
— Būs, mamma. Viss būs.
Nikahu (laulību ceremoniju) vadīja mājās, klātesot pašiem tuvākajiem. Tika uzaicināts mulla — cienījams sirmgalvis ar sirmu bārdu. Patimata un Magomeds sēdēja blakus un klausījās lūgšanās. Mulla jautāja piekrišanu.
— Vai tu, Patimata, Ahmeda meita, piekrīti kļūt par Magomeda, Magomeda dēla, sievu?
— Piekrītu. — Viņas balss skanēja stingri.
— Vai tu, Magomeds, Magomeda dēls, piekrīti ņemt par sievu Patimatu, Ahmeda meitu?
— Piekrītu.
Mulla nolasīja pēdējo lūgšanu un deva svētību.
— Pasludinu jūs par vīru un sievu Allāha un cilvēku priekšā. Lai svētīta jūsu savienība, lai sūta jums laimi un daudz bērnu.
— Mubārak! — kliedza viesi. — Apsveicam!
Pie kāzu galda svinēja līdz vēlai naktij. Tika teikti tosti, dziedātas dziesmas, dejota lezginka. Magomeds neatkāpās no Patimatas, it kā baidītos, ka viņa pazudīs. Kad viesi bija iesiluši, piecēlās Rašids ar glāzi rokā. Visi apklusa.
— Manie dārgie, mīļie! — viņš sāka. — Šodien ir laimīgākā diena mūsu ģimenē. Es gribu pateikt paldies Magomedam. Tu esi īsts brālis, draugs un aizstāvis. Tu neesi vienkārši līgavainis, tu esi glābējs. Tu izvilki manu māsu no nelaimes, tu biji blakus, kad viņai vajadzēja atbalstu. Sargā viņu. — Viņš pārvērta skatienu uz Patimatu. — Bet tu, māsiņ, — tu esi stipra, tu visu izturēji, tu izgāji cauri ugunij un ūdenim. Es lepojos ar tevi. Esiet laimīgi, dzīvojiet mīlestībā un saskaņā! Uz jūsu veselību! Visi aplaudēja un saskandināja.
— Es tevi mīlu, — viņš pačukstēja.
— Es arī tevi.
Vēlu vakarā, kad pēdējie viesi bija izklīduši, jaunie palika divatā viņiem atvēlētajā istabā — tīrā, gaišā un ziediem rotātā. Magomeds paņēma Patimatas rokas un ieskatījās acīs.
— Nu re, mēs esam vīrs un sieva.
— Es tik ilgi gaidīju šo dienu. — Patimata pasmaidīja. — Tik daudz kam ir iets cauri… Dažreiz šķita, ka laimes nemaz nav.
— Viss ir aiz muguras. — Magomeds viņu pievilka pie sevis. — Tagad esam tikai mēs. Es tev apsolu: nekad tevi neaizvainošu, mīlēšu un sargāšu. Kopā uz mūžu.
— Uz mūžu.
Viņi apskāvās. Aiz loga virs Mahačkalas mirdzēja zvaigznes, silts dienvidu vējš kustināja aizkarus. Kaut kur tālumā rēja suņi, skanēja mūzika — pilsēta dzīvoja savu dzīvi. Bet šeit, šajā istabā, sākās jauna dzīve — viņu kopīgā. Magomeds nedaudz atkāpās un ielūkojās viņas sejā.
— Tu nenožēlo? Ne par ko?
— Ne par ko. — Patimata pakratīja galvu. — Ja nebūtu visa tā, kas notika, es nebūtu satikusi tevi. Tu esi mana balva par visu, ko esmu izcietusi.
— Es tevi mīlu.
— Un es tevi.
Viņi sēdēja uz gultas malas, apskāvušies, un skatījās pa logu. Nakts bija klusa, zvaigžņota, sološa ilgu un laimīgu dzīvi. Pie durvīm kāds klusi pieklauvēja. Rašida balss:
— Ei, jaunlaulātie! Saldu jums miegu! Tikai aizslēdziet durvis, citādi mamma no rīta atnāks ar pīrāgiem!
Viņi abi iesmējās. Magomeds uzsauca pretī:
— Paldies, brāli! Ar labu nakti!
Soļi attālinājās. Klusums. Patimata nolika galvu uz viņa pleca.
— Kā tu domā, kas mūs gaida?
— Viss, ko mēs vēlēsimies. — Magomeds noskūpstīja viņas deniņus. — Māja, bērni, darbs. Un lai vienmēr būtu kopā.
— Un lai nekad nebūtu bail.
— Nebūs. Es esmu blakus.
Viņa aizvēra acis, jūtot viņa roku siltumu, un pirmo reizi ilgā laikā aizmiga mierīgi, bez trauksmes un bez murgiem. Aiz loga izdzisa zvaigznes, tuvojās rītausma. Jauna diena. Jauna dzīve. Īsta laime.
Kā tālāk attīstīsies Patimatas un Magomeda kopīgā dzīve? Par to uzzināsi rīt, kad publicēsim pēdējo, noslēdzošo daļu.
